Ārā Skotijā karsti nemēdz būt, bet Subway iekšā es gandrīz dzīvs izvārījos. Paprasīju pārdevējam par refiliem (vai var piepildīt glāzīti ar gāzēto dzērienu vēlreiz). Izrādās, pienākas tikai viens. ASV parasti tie nav ierobežoti. Latvijā gandrīz nekad nekā tāda nav, pārāk jau nu tauta nabadzīga un uz haļavu kāra. Klīst baumas, ka tad, kad pirmo reizi McDonald's Krievijā tos atļāva (vēl deviņdesmitajos), cilvēki nāca ar desmitlitrīgām kannām un stāvēja kilometru garā rindā.
Ārā tomēr liela trase, nācās nogriezties aiz stūra. No trokšņainās un netīrās maģistrāles es nokļuvu turīgā rajončikā ar savrupmājām. Zālienā tieši pa vidu gozējās draudīgs uzraksts «privātīpašums». Nācās iekārtoties uz apmales. Kamēr gremoju, atkal aizgāja autobuss. Beigu beigās es tomēr aizbraucu līdz vietai, kur tālāk varēju pēdot kājām. Gāju pa mums jau pazīstamo taku Water Of Leith Walkway.
Skulptūru kopumā ir sešas, autors Antony Gormley, projekts saucas 6 Times. 2010. gadā ne uzreiz izdevās tās uzstādīt uz mūžu. Novāca un nesen uzlika no jauna, ņemot vērā visas problēmas. Ideja tāda, ka māksla iet masās. Pēdējās kaut kāpēc nesteidzas uz galerijām, un tām nākas izrādīt izdomu.
Jāsaka, ka visā takas garumā, cik nu es redzēju, bija vienkārši izcili tīrs. Tuvāk lejtecei es uzdūros nogruvumu dēļ slēgtam posmam. Jau divus gadus nevar atrast naudu restaurācijai. Ieraudzīju, kā aiz sētas pēdo cilvēki, sapratu, ka arī šeit ne visi dzīvo stingri pēc noteikumiem. Devos pa slēgto, pofig, smuki taču, ko te iet ar līkumu pa asfaltu.Beigu beigās es atkal nonācu līdz Dean Village. Tur ir skaisti, nav grēks arī otro reizi pastaigāties.
Nobildēju mammai metāla durvju rokturu sortimentu, viņa ir fane. Nav brīnums, ka šeit māk tos novērtēt.
Mājās atnācu ne tik vēlu, ar cerību nedaudz padarīt lietas pie kompja. Problēma tāda, ka balanss starp patīkamu nogurumu un spēku izsīkumu ir ļoti trausls. It kā mēģini izdarīt kaut ko noderīgu, bet beigās prokrastinē netā. Tas ir tāpēc, ka skaidrības galvā pietiek tikai tam, lai klikšķinātu, bet gribasspēku ir sagrauzis nogurums. Bet pēc idejas taču vajag ne tikai rakstīt blogā, bet arī plānot nākamās ceļojuma dienas.
Nogāju pa dienu 18 km.
Šodien ir svētdiena, tāpēc posts būs lūk šāds maziņš. Tālāk man vispār viss saplūst vienā putrā. Nezinu, par ko rakstīšu, tā ka varēsiet tikai bildes pētīt.










